nu gandrīz deviņi.
Manuprāt, trakākā sajūta ir tad, kad tu saproti, tev nav neviena, kam piezvanīt un vienkārši pasaukt ārā. Ja arī ir kam piezvanīt, tad atraidījums uzreiz ir paredzams. Visiem ir draugu bariņi, labākie draugi, arī primārie draugi. Taču nesaku ka man nav neviena drauga, to ir daudz, taču ir tikai viens, kurš iznāks ārā arī tad, ja būs noguris, ja gribēs atras iemeslus lai neizietu… bet beigās tāpat izies, ja arī viņam būs kaut kas ieplānots, viņš atradīs laiku. Paldies VIŅAM par to. LIELS paldies!
